Narācija — kas tā ir un kādi ir tās veidi?
Katram prozas darbam ir nepieciešams naratīvais subjekts, kurš notikumus atstāsta no sava skatpunkta. No romāna autora ir atkarīgs, kuru viņš izvēlēsies šai lomai un kādā veidā nodos savu stāstu lasītājiem. Literatūrā plaši izmanto vairākus narācijas pamatveidus, kā arī dažādus stāstītāju tipus, kurus iedala pēc to lomas romānā. Ar ko atšķiras dažādi narācijas stili, un kuru no tiem izvēlēties, rakstot romānu?
Kas ir narācija?
Narācija ir veids, kā literārā vai kinematogrāfiskā darbā tiek attēloti notikumi, ietverot stāstītāja perspektīvu, stilu un stāsta struktūru.
Tās uzdevums ir nodot lasītājiem konkrētā darba sižetu un parādīt attēloto pasauli. Savukārt stāstītājs ir autora radīta izdomāta persona, kura atstāsta darbības gaitu.
Stāstījuma veids ietekmē darba izpratni un tālāko interpretāciju, tāpēc stāstītāja konstrukcijai jāatbilst prozas darba stilistikai.
Populārākie narācijas veidi prozā
Tradicionālajā narācijas tipoloģijā visbiežāk izšķir 3 veidus, kas atšķiras pēc izmantotās gramatiskās formas:
- stāstījumu pirmajā personā,
- stāstījumu otrajā personā,
- stāstījumu trešajā personā.
Atkarībā no izvēlētā narācijas veida stāstītājam var būt lielākas vai mazākas zināšanas par notikumiem, un dažkārt viņš pats ir viens no romāna varoņiem.
Stāstījums pirmajā personā
Stāstījumā pirmajā personā stāstītājs ir notikumu dalībnieks un atstāsta stāstu no sava skatpunkta, lietojot vietniekvārdu „es”. Viņa zināšanas aprobežojas tikai ar paša pieredzēto.
Tādējādi lasītājam ir pieejamas varoņa emocijas, jūtas un domas, un viņš var nonākt pašā notikumu centrā — tas bieži trūkst citos stāstījuma veidos. Tomēr realitāte vienmēr tiek parādīta subjektīvi, bez iespējas ielūkoties citu tēlu domās.
Stāstījumu pirmajā personā visbiežāk sastopam darbos, kas veidoti kā dienasgrāmata vai atmiņas, kā arī sadzīves, kriminālromānos, fantāzijas literatūrā un citos žanros.
Šajā narācijas formā autors var izmantot tagadni („Es izeju no mājas un sāku skatīties apkārt”) vai pagātni („Es biju tik noguris, ka pēc dažām minūtēm aizmigu”). Stāstījums pirmajā personā pagātnes laikā sastopams, piemēram, Čārlza Bukovska romānā Sievietes, savukārt tagadnes laiku Sjūzena Kolinsa izmantojusi romānā Bada spēles.
Stāstījums otrajā personā
Stāstījumā otrajā personā par romāna varoni kļūst lasītājs, bet naratīvais subjekts vēršas pie viņa, izmantojot personas vietniekvārdus, piemēram, „tu” un „tevi”: „tu ieej istabā, un tevi apžilbina gaisma”, „tu esi noguris un ej gulēt”.
Šādā veidā lasītājs tiek iesaistīts sižetā, lai gan viņš nezina, kur tas virzās, un vienlaikus nevar iepazīt citu varoņu emocijas.
Šis ir visretāk izmantotais narācijas veids, ko parasti izvēlas īsiem darbiem, piemēram, stāstiem. To savā darbā Bērnības ontoloģija izmantojis arī Viktors Peļevins.
Stāstījums trešajā personā
Šajā gadījumā stāstītājs sižetu atklāj no tā dēvētā neredzamā vērotāja vai varoņa skatpunkta, tomēr katrā gadījumā tas ir ārējs naratīvais subjekts.
Tas ļauj iegūt plašāku kontekstu — varoņu domas bieži tiek atklātas netiešajā runā, un stāstītāja zināšanām nav jāaprobežojas ar galveno varoni.
Stāstījums trešajā personā palīdz padarīt sižetu dinamiskāku un ļauj pēkšņi mainīt notikumu vietu vai laiku, lai parādītu citu varoņu pārdzīvojumus. Šādos romānos lasītājs var iepazīt visu tēlu likteņus un vienlaikus distancēties no notikumiem, saņemot tikai ārēju vēstījumu.
Stāstījumā trešajā personā autori izmanto pagātnes laiku, kā Agatas Kristi kriminālromānā Orient Express slepkavība, vai tagadnes laiku, kas redzams Hilari Mantelas darbā Vilku zāle.
Kā atpazīt stāstītāju tipus?
Papildus iepriekš minētajiem narācijas veidiem, kas atšķiras pēc personas, pastāv arī citas tipoloģijas, kurās stāstītāju klasificē pēc viņa zināšanām un funkcijas romānā. Ar ko šie tipi atšķiras?
Stāstītājs un viņa zināšanas
Atkarībā no naratīvā subjekta zināšanu līmeņa prozas darbos izšķir:
- viszinošo stāstītāju — viņam ir neierobežotas zināšanas par notikumiem, viņš zina visu varoņu neizteiktās domas, pagātni un nākotni, komentē notikumus un tos vērtē (piemēram, Ļeva Tolstoja Karš un miers);
- ierobežoto stāstītāju — viņš ir saistīts ar vienu vai vairākiem tēliem, un viņa zināšanas aprobežojas ar to pieredzi (piemēram, Džordža Orvela 1984).
Stāstītājs un viņa loma romānā
Atkarībā no funkcijas, ko stāstītājs pilda darbā, var izšķirt 3 stāstītāju tipus:
- stāstītājs pirmajā personā — aktīvs sižeta dalībnieks, kurš stāsta no sava skatpunkta;
- personālais stāstītājs — atklāj stāstu viena varoņa acīm, pats nebūdams naratīvais subjekts (piemēram, Džeinas Ostinas Lepnums un aizspriedumi);
- autoriālais stāstītājs — stāsta no komentētāja vai vērotāja skatpunkta, pats nepiedalās notikumos, bet tos komentē.
Citi narācijas veidi
Papildus prozas tekstos izmantotajiem pamatveidiem pastāv arī mazāk izplatītas formas, ko autori izmanto savos darbos.
Piemēram, interesants paņēmiens ir biheiviorālā narācija, kas aprobežojas ar to, ko iespējams novērot no ārpuses, neiedziļinoties varoņa emocijās. Tādējādi stāstītājs objektīvi apraksta tēlu žestus, izteikumus un uzvedību. Ar šādu stilu sastopamies, piemēram, Ernesta Hemingveja stāstā Kalni kā balti ziloņi.
Dažos romānos tiek izmantota arī epistolārā narācija, kas balstās uz vēstuļu, dienasgrāmatu vai citu dokumentu citēšanu. Šādā gadījumā tieši šis pirmajā personā uzrakstītais saturs ved lasītāju cauri darba sižetam. Parasti šis veids tiek apvienots ar citu narācijas formu, piemēram, Gētes darbā Jaunā Vertera ciešanas.
Vēl viens narācijas veids ir kolektīvā narācija, kurā stāstu atklāj kolektīvs subjekts („mēs”), piemēram, visa kopiena vai tēlu grupa, nevis viens stāstītājs. Šāds stāstījums izmantots, piemēram, darbā Mēs, Zū stacijas bērni.
Interesanta iespēja ir arī apziņas plūsmas narācija, kas haotiskā veidā, bieži bez skaidras loģikas un pieturzīmēm, atklāj varoņa iekšējās domas un emocijas, lai atveidotu dabisko domāšanas gaitu. Tā izmantota, piemēram, Marsela Prusta ciklā Svanna virzienā.
Kuru narācijas veidu izvēlēties?
Konkrēta narācijas veida izvēle galvenokārt ir atkarīga no autora un tā romāna veida, ko viņš veido.
Kriminālromānos, kuros notikumi jāatklāj no dažādiem skatpunktiem, ieteicams izvēlēties viszinošu stāstītāju trešajā personā. Savukārt sadzīves romānos, kuros svarīgākas ir varoņu emocijas un domas, labāka izvēle var būt stāstījums pirmajā personā vai personālais stāstītājs.
Rakstnieki ļoti bieži neizvēlas vienu narācijas modeli, bet vienā darbā apvieno vairākus veidus, veidojot tā dēvēto jaukto narāciju, vai izmanto daudzpersonu narāciju. Tādējādi ir daudz vienkāršāk parādīt stāstu no dažādām perspektīvām, vienlaikus saglabājot savu stilu.
Kopsavilkums
- Narācija ir stāstīšanas veids literārā darbā; stāstītājs atklāj darba sižetu un vada lasītāju cauri stāstam.
- Atkarībā no izmantotās gramatiskās formas izšķir 3 galvenos narācijas veidus: stāstījumu pirmajā, otrajā un trešajā personā.
- Viszinošajam stāstītājam ir pilnīgas zināšanas par sižetu un varoņiem, savukārt ierobežotais stāstītājs zina tikai to, kas pieejams ar viņu saistītajam tēlam.
- Stāstītājus izšķir arī pēc viņu lomas romānā — pirmās personas, personālo un autoriālo stāstītāju.
Atbildēt