Valodas stili un izteiksmes veidi — veidi un raksturojums

Kas ir valodas stils?

Teksta saskanīgumu panāk, pareizi pielāgojot tādus atsevišķus elementus kā:

• sintakse (teikumu veidošana — vienkārša vai pat vairākkārt salikta);
• leksika (vārdu izvēle, piemēram, terminoloģiska, moderna vai sarunvalodas leksika);
• vārddarināšanas līdzekļi (piemēram, deminutīvi, augmentatīvi, vārdu savienojumi);
• morfoloģiskie līdzekļi (piemēram, arhaismi, neoloģismi) un fonētiskie līdzekļi (piemēram, onomatopoēze, aliterācija, atskaņas).

Izteiksmes stils jeb noteikta teksta konstrukcija piešķir tam konkrētu stilistisko veidolu. Tas ļauj tekstam pildīt noteiktas, bieži vien ļoti precīzi definētas funkcijas.

Valodas stila izvēli un ar to saistīto nepieciešamību pareizi organizēt tekstu nosaka tādi faktori kā:

• situācija, kurā atrodas autors;
• izteikuma tēma;
• mērķauditorija (adresāts);
• komunikācijas mērķis;
• autora konkrētās vēlmes (estētiskā izjūta, valodas izjūta);
• mode (konkrētam laikposmam vai laikmetam raksturīga valoda).

Kādi ir valodas stilu veidi?

Jūs jau zināt, ka valodas stilus raksturo konkrēta forma, kas palīdz pildīt noteiktas funkcijas un sasniegt mērķauditoriju jeb adresātu. Tagad iepazīstiet svarīgākos no tiem.

Sarunvalodas stils

Lielākā daļa mutvārdu izteikumu veidota sarunvalodas stilā (izņēmums var būt, piemēram, tiesas runa). To izmanto arī daudzos rakstītās valodas žanros: vēstulēs, dienasgrāmatās, e-pasta vēstulēs un bieži arī emuāros. Mēs šo stilu apgūstam dabiski, jo ar to saskaramies jau no pirmajām dzīves dienām.

Šajā stilā izmantoto leksiku var iedalīt:

• emocionāli neitrālos vārdos (attiecas uz visu, kas jūs ieskauj);
• ekspresīvos vārdos (piemēram, jokainos vai vienkāršrunas izteicienos, kā arī lamuvārdos).

Sarunvalodas stilā ir pieļaujams izmantot:

• frazeoloģismus (piemēram: rokas nolaižas, man tas jau ir līdz kaklam);
• atkārtojumus (piemēram: visapkārt tikai zaļš un zaļš, pavasaris ir koši zaļš laiks);
• teikumus, kas neatbilst normām, ir sarežģīti vai pat tā dēvētos anakolutus — izkropļotas, kļūdainas konstrukcijas (piemēram: vispirms nomira sunītis, bet pēc tam viņa saimniece);
• elipses — pašsaprotamu teikuma daļu izlaidumus (piemēram: es klausos rokmūziku, bet mans vīrs — klasisko mūziku).

Lietišķais stils

Tas ir izteiksmes stils, kas raksturīgs dažādām iestādēm vai personām, kuras tās pārstāv. Tas ir viens no populārākajiem stiliem — otrais pēc sarunvalodas stila.

Lietišķajam stilam var izdalīt divus paveidus:

• kancelejas stilu — oficiāli dokumenti (lietišķas vēstules, līgumi, protokoli, atgādinājumi, sūdzības, iesniegumi, CV u. c.);
• juridisko stilu — normatīvie akti (konstitūcija, likumi, noteikumi, instrukcijas, dekrēti u. c.).

Šīm izteiksmes formām galvenokārt raksturīgs:

• standartizētums:
  • veidnei atbilstoša konstrukcija (bieži veidlapas un iesniegumi),
  • vārdu izvēles shematiskums,
  • standarta frāžu izmantošana (piemēram, “cienījamais kungs”, “ar cieņu”),
  • pieļaujami aizguvumi;
• precizitāte:
  • viennozīmīgi termini,
  • īsi paziņojumi,
  • epitetu neesamība vai to būtisks ierobežojums,
  • izvairīšanās no ekspresivitātes un tēlainības,
  • sadalījums rindkopās, pantos un punktos;
• direktivitāte:
  • rīkojumi,
  • aizliegumi,
  • atļaujas;
• bezpersonisks izteiksmes raksturs:
  • bezpersonisku darbības vārdu formu izmantošana (piemēram, “tiek paziņots”, “izpildīts”, “lūdzam”),
  • darbības izteiktas ar darbības vārdu trešās personas vienskaitļa formām (piemēram, Tiesa apstiprina lēmumu par…);
  • adresāts bieži apzīmēts ar vietniekvārdu “kas” (piemēram, Kas tiek sodīts ar brīvības atņemšanu…).

Teksta sākumā un beigās tiek izvietoti zīmogi, kas dokumentiem piešķir oficiālu spēku.

Informatīvi publicistiskais stils

To uzdevums ir sniegt informāciju par konkrētiem notikumiem. Informatīvajam stilam raksturīga tikai pārbaudītas informācijas izmantošana, kas jāpasniedz lakoniski, taču vienlaikus detalizēti. Autoram jāizsakās:

• bezpersoniski;
• objektīvi;
• veidņveidīgi;
• maz ekspresīvi.

Publicistiskais stils ļauj izmantot garākas formas, piemēram, feļetonus, rakstus, esejas un reportāžas. Šeit līdzās informācijai svarīga ir interpretācija, vērtējums un komentārs. Autors var paust savu viedokli un mēģināt ietekmēt auditoriju. Ir pieļaujams:

• izmantot daudzveidīgus valodas līdzekļus;
• apvienot sarunvalodas un zinātnisko stilu, kā arī pat māksliniecisko stilu;
• izmantot ekspresivitāti;
• lietot vārdus ar emocionālu nokrāsu.

Zinātniskais stils

Ņemot vērā tematu un metodoloģiju daudzveidību, šim stilam raksturīga neviendabība. Populārākie zinātnisko tekstu veidi ir raksti (izvirzīta tēze —> izklāsts), traktāti (noteikta jautājuma apskats no konkrēta skatpunkta) un referāti (sākotnēji rakstīti, bet pēc tam nolasīti).

Zinātniskajam stilam izdala divus paveidus:

• teorētiski zinātnisko — speciālistu saziņai raksturīgs:
  • liels skaits speciālo vārdu un zinātnisko terminu,
  • vairākkārt saliktu teikumu pārsvars,
  • objektīvi pieņēmumi bieži rada nepieciešamību izmantot bezpersoniskus teikumus;
  • ekspresīvu elementu trūkums,
  • formulējumi, kas norāda uz autora distanci vai nepārliecinātību (piemēram, “var pieņemt…”);
• populārzinātnisko — speciālistu saziņai ar nespeciālistiem raksturīgs:
  • informācija pasniegta valodā, kas saprotama auditorijai, kura nav saistīta ar zinātni,
  • publicistikai vai pat mākslinieciskajiem tekstiem raksturīgu izteicienu izmantošana,
  • metaforu, salīdzinājumu un aprakstu izmantošana, lai atvieglotu temata izpratni.

Mākslinieciskais stils

Autori var ne tikai izmantot dažādus stilistiskos līdzekļus un bagātīgu, tēlainu leksiku, bet arī radīt pilnīgi jaunus vārdus vai vārdu savienojumus.

Ir pieļaujams izmantot:

• valodas kļūdas;
• valodas stilizācijas (piemēram, arhaismus, sarunvalodas vārdus, zinātniskojumus);
• vārdus, kas pieder citiem valodas stiliem.

Individuālais valodas stils

Dažkārt izteiksmes stils ļauj atpazīt tā autoru. Parasti tas saistīts ar noteiktu frāžu izmantošanu, stilistiski veidojošu elementu lietojumu vai raksturīgu teikumu veidošanu. Šādi paņēmieni galvenokārt raksturīgi literārajiem žanriem, piemēram, dzejai, kā arī esejām un feļetoniem.

Iespēja identificēt autoru pēc teksta paraugiem neapšaubāmi ir mākslinieciskās jaunrades priekšrocība. Ārpus tās individuālā stila izmantošana parasti ir ļoti ierobežota. Dažāda satura, īpaši pēc klienta pasūtījuma veidotu tekstu radīšana prasa ievērot stingras prasības, piemēram, SEO prasības, kas palīdz sasniegt konkrētus mērķus. Šādā situācijā prioritāte ir teksta efektivitāte, nevis autora individuālais valodas stils.

Stilistiskā harmonija — kā izvairīties no stilistiskām kļūdām?

Ja jūsu uzdevums ir radīt tekstu konkrētā valodas stilā, jums ne tikai jāzina, kas to raksturo, bet arī jāievēro stilistiskās harmonijas principi. Pateicoties tai, teksts ir saskanīgs, vienots un veidots konkrētā stilā, tādējādi palielinot iespēju, ka auditorija to uztvers pareizi.

Ja vēlaties izvairīties no kļūdām, kas var izraisīt komunikācijas neveiksmi, atcerieties trīs principus:

1. pielāgojiet izmantoto vārdu stilu izteikuma veidam (piemēram, informatīvi publicistiskajā stilā jāizvairās no pārāk daudzu ekspresīvu sarunvalodas vārdu — eifēmismu, sarunvalodas izteicienu, ekspresīvu vārdu un lamuvārdu — lietošanas);
2. teikumā ievērojiet noteiktu stilu, NEJAUCIET vārdus, kas pieder citiem stiliem un tiem ir raksturīgi (piemēram, lietišķā stila izmantošana tiešā saziņā var būt nesaprotama);
3. izmantojiet valodas stilizācijas tikai tad, ja tām ir pamatojums (piemēram, arhaismu izmantošanas uzdevums ir radīt noteikta laikmeta stilu; pretējā gadījumā novecojušu vārdu ieviešana sarunvalodā ir pilnīgi nevajadzīga).